sirr

sirreal 2



sirreal2



sirr

Kas ir sirreālisms ?

Sirreālisms (franču surréalisme - 'pārreālisms' jeb 'virsreālisms') - modernistiskās mākslas virziens, kas aptver literatūru, glezniecību, tēlniecību, kino. Sirreālisma mākslinieki nodarbojās ar "pārreālo", t.i., gara pasauli, kas atrodas līdzās ierastajai realitātei. Līdzīgi kā dadaisti, arī sirreālisti uzskatīja, ka Pirmā pasaules kara šausmu cēlonis ir industriālā revolūcija un racionālais prāts, tāpēc glābiņš jāmeklē iracionālajā sapņu pasaulē.

Sirreālisms radās Francijā, kur tas attīstījās no aktīvās dadaisma kustības, taču izplatījās uz visdažādākajām valstīm, ieskaitot Dienvidslāviju, Argentīnu, Ēģipti, Japānu utt.

Sirreālisma raksturojums
Sirreālisms vērsts uz šai realitātei līdzāspastāvošu citu realitāti, kurā nozīmīgākais ir gars. Nozīmīgākie šī mākslas virziena ietekmes avoti ir:

  • primitīvā māksla kā tādas pašizpausmes forma, kuru neietekmē prāts,
  • viduslaiku kultūra, kurā lielāka nozīme ir garīgajam, nevis fiziskajam,
  • alķīmija,
  • Hieronīma Bosa glezniecība, kurā simboliski saplūst patiesi pastāvošais ar iedomāto,
  • vācu romantisms, kas pievēršas indivīda gara dzīvei,
  • Hēgeļa dialektika,
  • Isidors Dikoss jeb grāfs Lotreamons (viņam pieder sirreālistu bieži atkārtotā rinda "skaists kā negaidīta šujmašīnas un lietussarga tikšanās uz operāciju galda"),
  • Artūrs Rembo,
  • intuitīvisma filozofija,
  • marksisma dialektika,
  • psihoanalīze (pats Freids gan sirreālistus kritizēja, sacīdams, ka viņu vairāk interesējot nevis viņu bezapziņa, bet gan apziņa - ar to viņš pauda, ka automātismu, ko sirreālisti uzskatīja par bezapziņas paudēju, ietekmēja viņu "es" un tāpēc būtu kļūda sirreālisma mākslu uzskatīt par bezapziņas produktu).

Sirreālisti zināmā psihoanalīzes un Anrī Bergsona filosofijas iespaidā uzsver bezapziņas nozīmi īstena mākslas darba radīšanā, visai radikāli noliedz mākslas racionālismu, loģiku.

Vēsture.

Vārdu "sirreālisms" pirmoreiz minēja Gijoms Apolinērs (1880-1918) 1917. gadā baleta "Parāde" programmiņas piezīmēs, kur viņš sirreālismu nosauc par "jaunā gara" (esprit nouveau) manifestāciju sērijas sākumpunktu, kā arī lugā "Tirēsija krūtis" (tā tika uzvesta 1917.g., un to uzskata par vienu no pirmajām sirreālisma lugām). Tajā šis vārds parādās lugas apakšvirsrakstā ("Sirreālistiska drāma divos cēlienos ar prologu") un prologā, kur šis jēdziens skaidrots (Apolinērs rosina atgriezties pie dabas, bet to neatdarināt, kas arī, viņaprāt, izsaka sirreālisma būtību).

Vislielākā loma sirreālisma attīstības vēsturē ir Andrē Bretonam, kurš iepriekš bija arī Parīzes dadaistu grupas vadītājs. Arī daudzi citi nozīmīgi sirreālisti sākotnēji bijuši dadaisti, piemēram, Filips Supo, Pols Eliārs, Luijs Aragons, Žaks Prevērs utt.

Nozīmīgākā sirreālisma atšķirība no dadaisma ir pastiprinātā interese par cilvēka bezapziņu un it sevišķi tās izpausmes sapņos. Pats Bretons bija studējis medicīnu un psihiatriju.

Sirreālisms glezniecībā.

Arī glezniecībā sirreālisms pamatā rodas Francijā. Pazīstamākie sirreālisma gleznotāji ir Salvadors Dalī, Renē Magrits, Makss Ernsts, taču spēcīgas sirreālisma iezīmes vērojamas jau holandiešu mākslinieku Hieronīma Bosa (ap 1450-1516) un Pītera Brēgela Vecākā (1525-1569) darbos. Andrē Bretons ārkārtīgi augstu vērtēja Pablo Pikaso darbus, taču Pikaso sirreālisma kustībai nepievienojās.

Paralēli automātiskajai rakstīšanai sirreālisma ietvaros radās arī tādas metodes kā automātiskā zīmēšana, automātiskā gleznošana, nospiedumu tehnika jeb dekalkomānija, zīmuļa švīkāšana pa lapu, kas atrodas uz nelīdzenas virsmas u.tml.

Free Web Hosting